Īsa autoriepu atjaunošanas vēsture
Pirmie veiksmīgie mēģinājumi atjaunot autoriepas tika veikti 20. gadsimta sākumā. Automašīnām ar “uzmetinātu” gumiju izdevās nobraukt burtiski kilometrus. Atjaunošana bija vienkārša un primitīva. Nolietoto protektoru nogrieza, pēc tam riepas virsmu slīpēja un uz tās uzklāja jēlgumiju. Pēc tam riepu ievietoja sektoru formā, kas veidoja jauno protektora rakstu. Sektoru pēc sektora riepa tika pakļauta vulkanizācijai, kamēr protektors nebija uzklāts uz visas tās virsmas. Pēc tam uz jēlgumiju iedarbojās ar augstu spiedienu un temperatūru. Process bija ilgs un darbietilpīgs. Pie tam šāda atjaunošanas metode nenodrošināja labas riteņa balansēšanas iespēju. Situācija krasi mainījās, kad tika izgudrota apaļā presforma. Šādu atjaunošanas veidu nodēvēja par presēšanas vulkanizāciju vai „karsto” metodi.
XX gadsimta 30. gadu beigās un 40. gadu sākumā sākās eksperimenti ar tā dēvējamo „auksto” atjaunošanas metodi, kas izrādījās ļoti perspektīva. Sākumā no riepas tāpat tiek nogrieztas nolietotā protektora atliekas. Pēc tam uz sagatavotās riepas virsmas uzklāj plānu savienojošās gumijas kārtu un jau gatavu gumijas protektoru. Sagatavoto riepu ievieto autoklāvā, kur 4 stundu laikā 6 atmosfēru spiediena un 100оС temperatūras iespaidā notiek savienojošās gumijas vulkanizācija un riepas savienošanās ar protektoru. Šādos apstākļos nenotiek gumijas novecošanās, un riepa saglabā savas izturības un elastīguma īpašības.
Šodien tiek izmantotas abas metodes. “Karsto” metodi izmanto galvenokārt tad, kad nākas daudz strādāt ar viena tipa izmēra riepām. Piemēram, lielākā daļa vieglo automašīnu riepu tiek atjaunota ar „karsto” metodi. Ja ir jāstrādā ar dažādu tipu izmēru riepām, parasti izmanto „auksto” metodi. Pašlaik tā ir vispopulārākā.
Statistikas dati liecina: ASV un Kanādā atjaunotās riepas veido vairāk nekā 50%, Skandināvijas valstīs apmēram 60%, Čehijā 70%, Vācijā 50% no visa kravas automašīnu riepu parka. Atjaunoto riepu skaits Igaunijā un Lietuvā ir ievērojami lielāks nekā Latvijā.
